Atklāta TLMS “Bēne” 45 gadu jubilejas izstāde “Kad pacēlu pūra vāku”
(19.04.2018.)
Reiz gandrīz visām latvietēm mājās bija pūra lādes, tagad gan retajai no mums tādas ir, kur glabājās pašu, mammas, vecmāmiņas izšūtas sedziņas un galdauti, tamborēti aizkari un krustdūrienā izšūti spilvenu pārvalki, ar pērlītēm rotātas blūzītes un smalki adīti pirkstaiņi.
Šiem darinājumiem ir divkārša vērtība – gan roku darbs, gan ar tiem saistītās atmiņas par cilvēku, tāpēc šīm vērtībām vienmēr pieskaramies ar īpašu cieņu.
19. aprīlī visi kopā varējām priecāties par mūsu TLMS “Bēne” bagāto, 45 gados pielocīto pūru, no kura pavisam maza daļiņa nu dižojas un ir apskatāma izstādē “Kad pacēlu pūra vāku”.
Balts galdauts latvietim vienmēr ir saistījies ar brīvību, svētkiem un godu! Vairāki galdauti greznojas arī brīnišķīgo darbu izstādē Stacijas ielā 8, Bēnē. Arī TLMS “Bēne” studijas “Zelta fondam”, lieliskajai tautas daiļamata meistarei Ritai Razdovskai un jaunajai studijas dalībniecei Ingrīdai Šķiltei ir tapuši skaisti galdauti.
Vai zinājāt, ka Zemgales 19.gadsimta svētku tērps bijis ļoti krāšņs? Tas sastāvēja arī no balta, divvirziena izvilkumā bagātīgi izšūta linu krekla, un ne katram ir pa spēkam tādu izšūt! TLMS “Bēne” studijā ir tautas daiļamata meistare Antoņina Klāsone, kura šo prasmi 45 gados smalki izkopusi. Antoņinu studijā visi mīļi sauc par Intu, un tieši viņai pieder pūra lāde, kas tik jauki rotājas izstādē. Kādreiz bagātām meitām pūrā bijis jābūt 12 linu krekliem ar izšuvumiem, tā teorija bijusi tāda: “Jo lielāks pūrs, jo vairāk precinieku...”. Bet bieži jau gadījās, kā tajā tautasdziesmā: “Citas meitas pūru loka, es pa priekšu grozījos. Man pa priekšu grozoties, pašai pirmai gadījās...”.
Zemgales novadam raksturīgi arī grezni, dažādiem skujotiem, rozīšu vai zvaigznīšu rakstiem bagāti brunči. Izstādei tautastērpa brunčus noaudusi studijas jaunā vadītāja Ilze Gailāne un ierādījusi šo prasmi arī jaunajai studijas dalībniecei, penkulniecei Anitai Eglītei. Anita savu meistaru pirms diviem gadiem satika Bēnē un tā bija Jadviga Beisjuka - studijas “labais gariņš”, kā viņu sauca apkārtējie. Jadvigas mūsu vidū vairs nav, bet pūrā ir palikušas viņas iemācītās prasmes un padomi. Studijas jubilejas dienā domās un tautasdziesmā Jadvigai vēlreiz visi teica paldies un veltīja sveicienus.
Arī jostas nozīme latviešiem ir īpaša – rakstainās jostas apbur, jo simbolizē mūsu tautas spēku, raksturu un viedumu. Katrā jostā ir iekodēta informācija, īpašs vēstījums, kas nolasāms latvju rakstu zīmju salikumā. Kā pastāstīja Bēnes Tautas nama vadītāja Ingrīda Rozenfelde, studijā ir vairākas prasmīgas jostu audējas. Katrai jostai ir sākuma un beigu gals, arī studijas austajai Bēnes 745 gadu un Latvijas simtgades jubilejas jostai! tieši šo sākumu un galu īpašajai jostai ar gadskaitļiem noaudusi Līga Mendele.
Kamēr latvietis dzīvos, viņš dziedās. Kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem laiks ieritējis jau 2 gadu simtenī, un tas ir pietiekami, lai apgalvotu, ka dziesmu mēs, latvieši, no paaudzes paaudzē dodam un saņemam mantojumā, tieši tāpēc īpašs lepnums par to, ka studija 45 pastāvēšanas gados ar skaistiem darbiem ir piedalījusies gandrīz ikkatrā Dziesmu un Deju svētku laikā rīkotajā izstādē, arī šogad ar 10 īpašiem darinājumiem.
Sagša – īpaši grezna villaine. Baltā Zemgales villaine ar grezno ceļu apaudu, kas sasprausta ar lielu sudraba saktu. Šāda izcilas kvalitātes villaine izstādei sarūpēta ar ilggadējās meistares Guntas Gurovskas prasmīgajām rokām. Kādreiz bagātām meitām esot bijis pūrā jābūt 24 villainēm.
Lins – tā vērtība, pie kuras atgriežamies vēl un vēl. Tā dabiskās īpašības iet roku rokā ar aktuālo modes pasaulē. Dvieļu darināšanas prasmes izstādē niansēti nodemonstrējušas tautas daiļamata meistare Tekla Grabežova un Gaida Grizāne. Un kurš gan varētu iedomāties, ka bagātajām meitām senāk bijuši 100 dvieļi pūrā!
Krāsu prieks šajā īpašajā izstādē iedzirkstī tieši segās. Tik košas un interesantas ir Marikas Grīslītes austās segas, turklāt sega ir pirmais darbs, ko aušanas tehnikā darinājusi Dace Zeica.
Mūsu Latvija ir kā liels lakats, kas mūs apņem no visām pusēm. Tās četri novadi kā lakata stūri – ar bārkstīm līdz zemei. Vai līdzīgi mūs neapņem arī dzīve? Un 4 gada un mūža laiki, tikai katrs ar citādu krāsu salikumu un toņu piepildījumu? Izstādē rotājas daudz lakatu, un katra krāsas iemieso darinātāja noskaņojumu, izjūtas, demonstrē īpašās prasmes. Ar lielāko stāžu un apjomu lakatu darināšanā studijā var lepoties Vita Holcmane, arī jaunā studijas dalībniece no Penkules Dace Āboliņa izstādē priecē ar brīnišķīgiem lakatiem.
Ar darba cimdiem rokās latvieši strādāja un goda cimdiem īpaši greznojās. Ir pierādīts, ka neviena tauta cimdus nelieto tādā daudzumā kā latvieši. Latvietim cimdi ir ne tikai praktisks apģērba gabals, bet arī priekšmets ar dziļu simbolisku jēgu - tā saucamie dāvināmie vai ceremoniju cimdi. Cimdu simboliskā loma latviešu tautas sadzīvē un svētku rituālos visspilgtāk izpaužas dažādos dzīves gadījumos, kad cimdu pāris tika lietots kā dāvana vai ziedojums. Meitām pūrā esot bijis jābūt vismaz 100 cimdu pāriem, bet zeķēm – 12 pāriem baltu un 12 pāriem krāsainu zeķu! Prasmīgākās cimdu un zeķu darinātājas Inta Feifa, Alda Sietiņa un Agita Šmite arī šai izstādei sarūpējušas skaistus darinājumus, ko noteikti jādodas apskatīt.
“Man patīk tas, ko es daru, tas, ka radu un esmu nepārtrauktā kustībā, ka varu darināt skaistas lietas, arī nieciņus – spilventiņus, glezniņas, sedziņas - tas ir mans prieks,” šis teikums nācis no Guntas Razdovskas, kurai savas amata prasmes cenšas nodot meistare Rita. Arī jaunā dalībniece Maija Āriņa, darbā iegrimstot, spēj radīt brīnumainas lietas.
Mēs turamies pie saulītes žuburiem, jo tie žuburi nav nekas cits kā netveramais, nepazaudējamais, ilgojamais un dvēseli rosinošais tiekšanās prieks, kas apbūra visus klātesošos TLMS “Bēne” 45 gadu jubilejas izstādes atklāšanā. Studijas dalībnieces savu pūru jau daudzkārt pielocījušas, bet joprojām meklē arvien jaunas izpausmes un turpinājumu, vērtības, kas jāturpina kopt un nodot nākamajām paaudzēm. Un tas, ka mēs savas mazās Latvijas lielos cilvēkus ceļam godā un par viņiem atgādinām, nenoliedzami ir turēšanās pie saulītes žuburiem.
Cik daudz mums tomēr pieder! Cik zvaigžņu villaiņu rakstos, cik čaklu roku, stipru mugurkaulu, gudru prātu, daudz dziesmu un cilvēku, kuri vēl prot tās izdziedāt! Izstādes atklāšanā ar muzikāliem sveicieniem gaviļnieces un sveicējus iepriecināja dziedātāja ar visdzidrāko balsi novadā Annija Rencberga un dueta ģitārists, jauktā kora “Auce” koncertmeistars un Bēnes vokālā ansambļa vadītājs Aivis Antonovs. Sirsnīgus apsveikuma vārdus teica gan Auces novada domes priekšsēdētāja, gan TLMS “Auce” pārstāves, kā arī Dobeles Amatu mājas TLMS “Avots” dalībnieces, draugi no pensionāru kluba “Atvasara” un pārējie draugi.
Visām TLMS “Bēne” dalībniecēm tika dāvinātas pavasara princeses – atraitnītes, kas dzelteni saulainām sejiņām smaidīja pretim, tāpat ikviena no meistarēm tika pie īpaši darinātas medaļas. Pēc izstādes atklāšanas, kopīgi nodziedot vairākas dziesmas, visi klātesošie, mielojoties ar cienastu un atspirdzinājumiem, skatījās fotoattēlus un kavējās atmiņu stāstos. Cik daudz mums tomēr pieder…
Ingrīda Rozenfelde
Bēnes Tautas nama vadītāja
Gita Šēfere-Šteinberga
Sabiedrisko attiecību speciāliste
19. aprīlī visi kopā varējām priecāties par mūsu TLMS “Bēne” bagāto, 45 gados pielocīto pūru, no kura pavisam maza daļiņa nu dižojas un ir apskatāma izstādē “Kad pacēlu pūra vāku”.
Balts galdauts latvietim vienmēr ir saistījies ar brīvību, svētkiem un godu! Vairāki galdauti greznojas arī brīnišķīgo darbu izstādē Stacijas ielā 8, Bēnē. Arī TLMS “Bēne” studijas “Zelta fondam”, lieliskajai tautas daiļamata meistarei Ritai Razdovskai un jaunajai studijas dalībniecei Ingrīdai Šķiltei ir tapuši skaisti galdauti.
Vai zinājāt, ka Zemgales 19.gadsimta svētku tērps bijis ļoti krāšņs? Tas sastāvēja arī no balta, divvirziena izvilkumā bagātīgi izšūta linu krekla, un ne katram ir pa spēkam tādu izšūt! TLMS “Bēne” studijā ir tautas daiļamata meistare Antoņina Klāsone, kura šo prasmi 45 gados smalki izkopusi. Antoņinu studijā visi mīļi sauc par Intu, un tieši viņai pieder pūra lāde, kas tik jauki rotājas izstādē. Kādreiz bagātām meitām pūrā bijis jābūt 12 linu krekliem ar izšuvumiem, tā teorija bijusi tāda: “Jo lielāks pūrs, jo vairāk precinieku...”. Bet bieži jau gadījās, kā tajā tautasdziesmā: “Citas meitas pūru loka, es pa priekšu grozījos. Man pa priekšu grozoties, pašai pirmai gadījās...”.
Zemgales novadam raksturīgi arī grezni, dažādiem skujotiem, rozīšu vai zvaigznīšu rakstiem bagāti brunči. Izstādei tautastērpa brunčus noaudusi studijas jaunā vadītāja Ilze Gailāne un ierādījusi šo prasmi arī jaunajai studijas dalībniecei, penkulniecei Anitai Eglītei. Anita savu meistaru pirms diviem gadiem satika Bēnē un tā bija Jadviga Beisjuka - studijas “labais gariņš”, kā viņu sauca apkārtējie. Jadvigas mūsu vidū vairs nav, bet pūrā ir palikušas viņas iemācītās prasmes un padomi. Studijas jubilejas dienā domās un tautasdziesmā Jadvigai vēlreiz visi teica paldies un veltīja sveicienus.
Arī jostas nozīme latviešiem ir īpaša – rakstainās jostas apbur, jo simbolizē mūsu tautas spēku, raksturu un viedumu. Katrā jostā ir iekodēta informācija, īpašs vēstījums, kas nolasāms latvju rakstu zīmju salikumā. Kā pastāstīja Bēnes Tautas nama vadītāja Ingrīda Rozenfelde, studijā ir vairākas prasmīgas jostu audējas. Katrai jostai ir sākuma un beigu gals, arī studijas austajai Bēnes 745 gadu un Latvijas simtgades jubilejas jostai! tieši šo sākumu un galu īpašajai jostai ar gadskaitļiem noaudusi Līga Mendele.
Kamēr latvietis dzīvos, viņš dziedās. Kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem laiks ieritējis jau 2 gadu simtenī, un tas ir pietiekami, lai apgalvotu, ka dziesmu mēs, latvieši, no paaudzes paaudzē dodam un saņemam mantojumā, tieši tāpēc īpašs lepnums par to, ka studija 45 pastāvēšanas gados ar skaistiem darbiem ir piedalījusies gandrīz ikkatrā Dziesmu un Deju svētku laikā rīkotajā izstādē, arī šogad ar 10 īpašiem darinājumiem.
Sagša – īpaši grezna villaine. Baltā Zemgales villaine ar grezno ceļu apaudu, kas sasprausta ar lielu sudraba saktu. Šāda izcilas kvalitātes villaine izstādei sarūpēta ar ilggadējās meistares Guntas Gurovskas prasmīgajām rokām. Kādreiz bagātām meitām esot bijis pūrā jābūt 24 villainēm.
Lins – tā vērtība, pie kuras atgriežamies vēl un vēl. Tā dabiskās īpašības iet roku rokā ar aktuālo modes pasaulē. Dvieļu darināšanas prasmes izstādē niansēti nodemonstrējušas tautas daiļamata meistare Tekla Grabežova un Gaida Grizāne. Un kurš gan varētu iedomāties, ka bagātajām meitām senāk bijuši 100 dvieļi pūrā!
Krāsu prieks šajā īpašajā izstādē iedzirkstī tieši segās. Tik košas un interesantas ir Marikas Grīslītes austās segas, turklāt sega ir pirmais darbs, ko aušanas tehnikā darinājusi Dace Zeica.
Mūsu Latvija ir kā liels lakats, kas mūs apņem no visām pusēm. Tās četri novadi kā lakata stūri – ar bārkstīm līdz zemei. Vai līdzīgi mūs neapņem arī dzīve? Un 4 gada un mūža laiki, tikai katrs ar citādu krāsu salikumu un toņu piepildījumu? Izstādē rotājas daudz lakatu, un katra krāsas iemieso darinātāja noskaņojumu, izjūtas, demonstrē īpašās prasmes. Ar lielāko stāžu un apjomu lakatu darināšanā studijā var lepoties Vita Holcmane, arī jaunā studijas dalībniece no Penkules Dace Āboliņa izstādē priecē ar brīnišķīgiem lakatiem.
Ar darba cimdiem rokās latvieši strādāja un goda cimdiem īpaši greznojās. Ir pierādīts, ka neviena tauta cimdus nelieto tādā daudzumā kā latvieši. Latvietim cimdi ir ne tikai praktisks apģērba gabals, bet arī priekšmets ar dziļu simbolisku jēgu - tā saucamie dāvināmie vai ceremoniju cimdi. Cimdu simboliskā loma latviešu tautas sadzīvē un svētku rituālos visspilgtāk izpaužas dažādos dzīves gadījumos, kad cimdu pāris tika lietots kā dāvana vai ziedojums. Meitām pūrā esot bijis jābūt vismaz 100 cimdu pāriem, bet zeķēm – 12 pāriem baltu un 12 pāriem krāsainu zeķu! Prasmīgākās cimdu un zeķu darinātājas Inta Feifa, Alda Sietiņa un Agita Šmite arī šai izstādei sarūpējušas skaistus darinājumus, ko noteikti jādodas apskatīt.
“Man patīk tas, ko es daru, tas, ka radu un esmu nepārtrauktā kustībā, ka varu darināt skaistas lietas, arī nieciņus – spilventiņus, glezniņas, sedziņas - tas ir mans prieks,” šis teikums nācis no Guntas Razdovskas, kurai savas amata prasmes cenšas nodot meistare Rita. Arī jaunā dalībniece Maija Āriņa, darbā iegrimstot, spēj radīt brīnumainas lietas.
Mēs turamies pie saulītes žuburiem, jo tie žuburi nav nekas cits kā netveramais, nepazaudējamais, ilgojamais un dvēseli rosinošais tiekšanās prieks, kas apbūra visus klātesošos TLMS “Bēne” 45 gadu jubilejas izstādes atklāšanā. Studijas dalībnieces savu pūru jau daudzkārt pielocījušas, bet joprojām meklē arvien jaunas izpausmes un turpinājumu, vērtības, kas jāturpina kopt un nodot nākamajām paaudzēm. Un tas, ka mēs savas mazās Latvijas lielos cilvēkus ceļam godā un par viņiem atgādinām, nenoliedzami ir turēšanās pie saulītes žuburiem.
Cik daudz mums tomēr pieder! Cik zvaigžņu villaiņu rakstos, cik čaklu roku, stipru mugurkaulu, gudru prātu, daudz dziesmu un cilvēku, kuri vēl prot tās izdziedāt! Izstādes atklāšanā ar muzikāliem sveicieniem gaviļnieces un sveicējus iepriecināja dziedātāja ar visdzidrāko balsi novadā Annija Rencberga un dueta ģitārists, jauktā kora “Auce” koncertmeistars un Bēnes vokālā ansambļa vadītājs Aivis Antonovs. Sirsnīgus apsveikuma vārdus teica gan Auces novada domes priekšsēdētāja, gan TLMS “Auce” pārstāves, kā arī Dobeles Amatu mājas TLMS “Avots” dalībnieces, draugi no pensionāru kluba “Atvasara” un pārējie draugi.
Visām TLMS “Bēne” dalībniecēm tika dāvinātas pavasara princeses – atraitnītes, kas dzelteni saulainām sejiņām smaidīja pretim, tāpat ikviena no meistarēm tika pie īpaši darinātas medaļas. Pēc izstādes atklāšanas, kopīgi nodziedot vairākas dziesmas, visi klātesošie, mielojoties ar cienastu un atspirdzinājumiem, skatījās fotoattēlus un kavējās atmiņu stāstos. Cik daudz mums tomēr pieder…
Ingrīda Rozenfelde
Bēnes Tautas nama vadītāja
Gita Šēfere-Šteinberga
Sabiedrisko attiecību speciāliste
