LV
RU
EN




Pasākumi
Šodien vārda diena: Vaira, Vairis, Vera
< Septembris 2021 >
P O T C Pk S Sv
01 02 03 04 05
06 07 08 09 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30

Pa teiku un nostāstu vietām Auces novadā

Leģendas ir teiksmaini nostāsti par vietām, vēsturiskiem notikumiem vai personām -  tās dzīvo tik ilgi, kamēr par tām kāds stāsta. Auces novada Tūrisma informācijas centrs apkopojis zināmas un mazāk dzirdētas teikas un nostāstus par Auces pilsētu un tuvāko apkārtni, lai rosinātu iedzīvotājus iepazīt Auces novadam nozīmīgas vietas, kuras apvij interesanti stāsti. Dodies un sameklē tās dabā!

Kā Auces pilsēta cēlusies
Kur tagad atrodas Auces pilsēta, tur sirmā senatnē bija purvs. Purva austrumu daļā bija augsts kalns, ko tagad sauc par Lāčkalnu. Senāk tas bija daudz augstāks.
Kādreiz kāds vecs vīrs vārdā Aucis aizgājis uz Lāčkalnu. Viņš bija paņēmis linus un gribēja vīt virvi. Bijis jau diezgan garu gabalu novijis, te atvērusies kalna apakša, un no tā iznācis kungs garā cilindrī un melnās drēbēs. Viņš prasījis vīram: "Ē, ko tu te dari?". Vīrs atteicis: "Viju virvi, lai varētu to kalnu nogāzt". "Negāz vis to kalnu zemē, es tev došu, ko tu gribi," melnais kungs lūdzies. "Labs ir, atnes tu man veselu sieku zelta". Tad kungs pielika divus pirkstus pie mutes un trīs reizes asi iesvilpās. Tūlīt viņa priekšā atradās astoņi puišeļi, kā no zemes izlīduši. Viņi prasīja, ko vajagot? "Atnesiet veselu sieka zelta naudas šim vīram," sacīja melnais kungs. Pēkšņi Auča priekšā bija vesels sieks zelta naudas.
Par naudu Aucis sāka celt namus un pārvērst purvu auglīgos tīrumos. Tā radās Auces pilsēta, bet vārdu viņa ieguva no Auča.
 
Foto: Guntis Vilberts Foto: Guntis Vilberts
Foto: Guntis Vilberts

Kā veclatviešu virsaitis dēliem zemi dalījis

Ir kāda teika, ka veclatviešu virsaitis saviem dēliem dalījis zemi: vecākais ieguvis Vecauci, lielākais pēc auguma dabūjis Lielauci un vēl viens viens dēls - Kroņauci, jo tas gribēts kronēt. Pats jaunākais dabūjis Galauci. Tā šie nosaukumi saglabājušies līdz mūsdienām.

Nostāsts par Incēnu kalnu

Ik pēc simtu gad vienam cilvēkam sapnī saka, lai viņš izpilda, ko tam teiks. Viņam nosaka laiku, kurā viņam jāiet pie kalna pusnaktī, jāapiet tam trīsreiz un jāsaka: „Celies augšā, zemes lāci, nu tu esi izgulējies!”. Ja tie vārdi būs izteikti, tad tur atvērsies skaista pilsēta, bet viņš pats paliks akls. (Kokmuiža, Vītiņu pagasts)
 

Karaļa avoti
Leģenda vēsta, kad laikā, kad risinājies Lielais Ziemeļu karš, latviešu zintnieki ar avota ūdeni izdziedinājuši Zviedrijas karali Kārli XII, kuram neesot spējuši palīdzēt pat galmā mācītie dakteri. Kopš tā laika arī avotus sauc par Karaļa avotiem, bet ūdenim piedēvē dziednieciskas īpašības. (Vītiņu pagasts)
 

Lielauces ezers

Senāk Lielaucē ezers nemaz nav bijis. Vienreiz nācis liels mākulis šņākdams un krākdams un griezies riņķī ap Vecauci un Bēni. Kāda sieviņa stāvējusi uz kādu dambi, kas atrodas Bēnes tuvumā. Ezers laidies jau tik zemu, ka sākušas zivis birt ārā. Sieviņa redzējusi, ka ūdens drīz kritīs lejā, un teikusi: "Tu nebūsi mūsu ezeriņš, tev jābūt Lielauces ezeram," - un tā arī bijis. Viņš gājis uz Lielauces pusi, bet, nevarēdams vairs augstāk uzcelties, viņš ar vienu kāju atspiedies pie Dzelzamuižas un otru kāju pie Vecauces Albrekšiem un tad atspēries un devies uz Lielauci. Un tā nu tagad pie Dzelzamuižas redzams viens dīķelis un pie Albrekšiem otrs dīķelis. Un to sieviņu, kas sūtīja to ezeru uz Lielauci, sākuši saukt par raganu un vietu, kur viņa stāvējusi, par Raganu dambi. (Lielauce)
 

Lielauces ezera dzīvnieks

Lielauces ezerā dzīvojot kāds dzīvnieks. Viņš klunkšķ un tāpēc iesaukts par klunkšķi. Šo klunkšķēšanu varot dzirdēt līdz trīs verstes attālumā. Cikreiz pavasarī viņš klunkšķējis, tik rubļu maksās tanī gadā rudzi. Daži viņu tēlo līdzīgu stārķim, citi atkal līdzīgu mazam putnelim ar lielu knābi. Stāsta, ka klunšķi esot iemetis pats nelabais. Rudenī viņš pārvēršoties par lepnu kungu un braucot uz Rīgu skatīties, cik tā jau liela izbūvēta. Kad Rīga būšot pavisam izbūvēta, tad pāriešot uz Rīgu dzīvot. Tad arī Lielauces ezers būšot cieti; pats nelabais to aizraušot cieti. Jo Rīga plēšoties plašumā, jo Lielauces ezers krietni mazāks, kāds bijis pirms kara. (Lielauce)

Īle

Kur tagad atrodas Īle, tur agrāk bijusi cūku nora. Kāds zēns ganījis cūkas. Te pēkšņi viņam paslīd kāja un zēns iekrīt kādā caurumā. Kad zēns sācis labi apskatīties, viņš redzējis divus mednieka ragus, kuri stāvējuši pie sienas, ne durvis, nedz arī citi priekšmeti šai telpā bez mednieka ragiem nav bijuši.
Zēns piegājis un uzpūtis vienu ragu. Tas noskanējis „ī-ī”. Uzpūtis otru – skanējis „lē-lē”.
Zēns uzreiz iesaucies: „Ā! Es esmu Īlē!” Pils acumirklī pacēlusies, un zēns no pārsteiguma un bailēm sastindzis un pārvērties par nedzīvu statuju.
 

Īles kungs
Īlē bijis ļoti dusmīgs kungs, vārdā Rihtmeistars. Kuru cilvēku viņš saticis, to viņš sapinis un licis pie dambju rakšanas. Visi cilvēki bēguši no Īles, jo visiem bijis ļoti bail. Kad Rihtmeistars nomiris, viņam gadīsēs melna bante, sapīta ap kājām. Kā tā bante noņemta, tā gadīsēs atkal cita. Viņš ir slēgts Īles baznīcas pagrabā, bet, kā viņš bijis sapīts, tā palicis. Vēl tagad Rihtmeistars guļot zem Īles baznīcas iemūrēts.

Spārna ezers
Kā tautas mute stāsta, tad šis ezers esot „Dieva laists”, no gaisa nonācis. Ezers ir labi liels, un teika stāsta, ka viņā vienā vietā esot bezdibens. Reiz tur ielaiduši garu virvi, kuras galā akmins bij piesiets, bet, kaut gan visu garo virvi ielaiduši, tomēr dibina nav atraduši.
Reiz kungi likuši darbiniekiem ezerā zvejot. Vilkuši garu mastu, bet tīkls bijis ļoti smags. Darbinieki domājuši, ka tur nu gan kas savāds būs lomā ieķēries, tādēļ teikuši: „Būs visiem, ir žīdam, ir čigānam!”. Tīkls nu palicis it viegls, un, uz malu velkot, redzējuši, ka liels šķirsts bijis tīklā ieķēries. Kungi, to redzēdami, saukuši: „Kungu lietas, kungu lietas!”. Tikko to kungi bija izteikuši, šķirsts pārplēsis tīklu un viļņojis ezerā atpakaļ, un kāda balss saukuse: „Simtiem gadu bezdibenā gulējuse, vēl simtiem gadu jāguļ”. (Īle)
 

Par Spārņa kalnu
Spārņa kalns atrodas pie Spārņa ezera, netālu no Raģa mājām. Stāsta, ka Spārņa kalnā atrodas nogrimuse pils. Veci ļaudis atminas, ka kalna galā atradušies divi caurumi, līdzīgi skursteņiem. Vienreiz divi pieguļnieki gulējuši netālu no caurumiem. Nav bijuši vēl aizmiguši, kad izdzirduši saucam: "Kungs, kungs, divi baloži uz jumta!". Tūlīt apakšā norībējis šāviens un uguns ar dūmiem iznākuši no cauruma. Reiz ielaiduši caurumā apzīmētu pīlēnu, un pēc gada ezerā izpeldējusi liela trekna pīle. (Īle)
 

Bēne

Bēnē ļoti populārs ir nostāsts par ceļa būvēšanu pāri Bēnes dzirnavezeram, lai kāda daiļa kalpone, Rakatu māju kalpone, varētu vieglāk un ātrāk tikt uz tikšanos ar baronu. Jauko atmiņu iedvesmots, viņš esot licis sevi apglabāt tikšanās vietā. It kā tur esot aprakti arī barona mīļākie zirgi. Kaps pēckara gados tika izdemolēts, bet ceļa vieta, bagātīgi apaugusi ar niedrēm, redzama vēl tagad.
 

Informācijas avoti:

Latviešu tautas teikas/Vēsturiskās teikas,
1988, ”Zinātne”; Alma Ancelāne, Dainis Rožkalns
 
Latviešu tautas teikas/ Izcelšanās teikas,
1911, Rīga, „Zvaigzne”;Alma Ancelāne, Andris Caune, Dainis Rožkalns
 
Zemgale: novadu teikas
2007.gads, Jāņa Rozes apgāds; Laura Rezakova, Gita Okonova-Treice
 
Daces Blūmas apkopotais vēstures materiāls
 
 
Iegaumē, ka maršrutā iespējams apmeklēt gan visas, gan daļu no piedāvātajām apskates vietām. Iespējams sākt un beigt jebkurā vietā.

Maršrutam ir ieteikuma raksturs. Iespējams sastādīt individuālu maršrutu, vadoties pēc katra vēlmēm un pārvietošanās veida.
Vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot vietnes apskati, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.