LV
RU
EN




Pasākumi un notikumi
Šobrīd nav neviena ieraksta!
Šodien vārda diena: Agija, Aldonis
< Decembris 2019 >
P O T C Pk S Sv
01
02 03 04 05 06 07 08
09 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31
Ar lepnumu sirdī sumināja novada ļaudis, Auci un Latviju
(22.11.2019.)
Ar lepnumu sirdī sumināja novada ļaudis, Auci un Latviju
Ar lepnumu sirdī sumināja novada ļaudis, Auci un Latviju

Sagaidot Latvijas valsts 101. dzimšanas dienu, 18. novembrī Auces novada Kultūras centrā svinīgā svētku sarīkojumā skanēja īpaši laimes vēlējumi mūsu jubilārei Latvijai un arī ļaudīm, kuri ar savu darbošanos dara stiprāku novadu un gaišāku un labāku ikdienas dzīvi.

Ar klusinātām kokles skaņām, kas pavadīja teiksmaino stāstu par Auces rašanos, skatītājiem uz skatuves pavērās sveču mežs, kas aicināt aicināja doties vēsturiskā ceļojumā. Vakara gaitā svētku sarīkojuma apmeklētāji varēja ceļot laikā, sākot no tālā  19. gadsimta, kad uzplauka Vecauces muiža, un beidzot ar pašas Auces izaugsmi mūsdienās. Latvijas valsts 101. gadadienas svinības šogad bija ļoti īpašas, jo Valsts jubileja nebūtu iespējama bez tās iedzīvotājiem, tāpēc šoreiz Valsts proklamēšanas 101. gadadienā vienlaikus tika svinēta arī Auces 95. dzimšanas diena, sveicot ļaudis, kuri saņēmuši pašvaldības apbalvojumus.

Zināms, ka grāfa Frīdriha fon Mēdema dzimtas vārds saistāms ar Auces pilsētas pirmsākumiem, jo 19. gadsimtā Mēdemi varēja lepoties ar vienu no lielākajiem aitu ganāmpulkiem, ražoja pienu, sieru, audzēja kartupeļus. Tobrīd uzplauka arī spirta dedzināšana. Muižnieki to uzskatīja pat par lauksaimniecības pamatu. Arī Vecauces muižā bija savs spirta brūzis. Pārstrādājot kartupeļus, ieguva brāgu - apmēram 1200 litru dienā. Spirtu filtrēja un veda pārdot uz Rīgu. Ne velti vienas no pirmajām ēkām, ko uzbūvēja Aucē, bija Lielais krogs un Mazais kroģelis. Muižai bija savas vējdzirnavas, kaļķu ceplis un ķieģeļu ceplis. Klausoties šajos vēsturiskajos stāstos, gluži nevilšus acu priekšā aizzibēja Auces 95 gadi, kuru laikā uzplaukuma un prieka mirkļi, kad Aucē un tās apkārtnē valdīja rosība un attīstība (tieši 20. gs. pakāpeniski tika pirkti zemes īpašumi, celtas mājas, ierīkotas ielas, bruģēts tirgus laukums, atvērti veikali un darbnīcas, uzņēmējdarbība ieņēma nozīmīgu vietu, sekmējot pilsētas rūpniecisko attīstību), mijās ar baisajiem kara gadiem. Turklāt par dalību Latvijas brīvības cīņās III šķiras Lāčplēša kara ordeni saņēmuši arī Auces iedzīvotāji – Marts Mentelis, Edgars Rūdolfs Hermanis, Arnolds Rīsmanis un Kārlis Latišs. No neievērojama klusa miesta dzelzceļa malā izveidojās rosīga Zemgales pilsēta, un 1924. gada 11. septembrī Auce saņēma pilsētas tiesības. Auce kā pilsēta varēja pastāvēt, jo iedzīvotājiem bija darbs – pārtikas produktu ražošanā un pārdošanā, kokapstrādē, metālapstrādē, betona un granīta izstrādājumu ražotnēs, uzplauka ādas apstrāde, tirgošana. Pēc baisajiem kara gadiem 1945. gadā Aucē vairs nevarēja dzirdēt kara zalves, taču miers cilvēku prātos bija nosacīts, jo neviens nebija drošs par sevi, savu ģimeni, savu īpašumu. 1949. gada martā notika lielākā Latvijas iedzīvotāju deportācija. No Vecauces pagasta izsūtīja 83 iedzīvotājus, vecākajam no viņiem bija 79 gadi un jaunākajam – divi gadi. 24. un 25. martā Auces stacijā stāvēja preču vagoni, kas pildījās ar cilvēkiem. Uz Auci piespiedu kārtā tika vesti izsūtāmie no visas apkārtnes: no Vadakstes, Īles, Lielauces. Daudzas mājas tā arī palika tukšas, nesagaidot atgriežamies to īstenos saimniekus.

Vairākas paaudzes no tā laika jau ir nomainījušās, taču aucenieku sīkstums, apņēmība un darba tikums nav zudis, tieši tāpēc pēc tautas kopīgās lūgšanas "Dievs, svētī Latviju" nodziedāšanas un Auces novada domes priekšsēdētājas Vijas Keršus uzrunas tika pasniegti pašvaldības piešķirtie apbalvojumi, taču aiz skatuves kāda balss nerimās, vedinot ļaudis domāt, ticēt un nepadoties: “Visvairāk es baidos no tā, ka var izdegt saknes. Es tādus cilvēkus satieku gandrīz katru dienu. Viņi piedalās, rosās, kāpj tribīnēs, bet saknes ir izdegušas. To var pateikt pēc acīm – tur tāds bezdibenīgs pelnu krāsas tukšums. Jā, mēs esam iemācījušies sērot. Bet kā ar prieku, kas šļakstās kā tikko no akas izvilkts spainis? Kā ir ar prieku, ko māca ik sīkziedu puķe, zāle zibot? Tāpat stāv pagalmos ļaudis, vakara debesis vēro un zīlē, kāds laiks būs nākamā dienā. Tāpat āboli dārzos un zvaigznes debesīs ienākas. Mēs esam dzīvi – par spīti visam, kas ir bijis.”

Auces simpātiskums ir tas, ka cauri karam un visvisādām mainībām, tā tomēr ir spējusi noturēt spēcīgus cilvēkus un saglabāt savdabīgus, Aucei raksturīgus, akcentus, nepazaudējot mazpilsētas pašvērtību, tieši tāpēc par ikkatru, kurš saņēma pašvaldības apbalvojumu, ir īpašs priekš un lepnums. Lielpilsētas ir sensacionālākas, taču mazpilsētā cilvēki dzīvo kā zem palielināmā stikla, nemitīgā izgaismojumā, tāpēc  ir neatlaidīgāki un, ja kaut ko izdara, tad bieži vien pārliecinošāk. Mazpilsēta gadu gaitā ir formēta un deformēta reģionālo reformu nemitīgumā, tāpēc tai regulāri jāaizstāvas ar pašcieņu, ar pārliecinošiem argumentiem, ar ētikas un morāles kritēriju noturīgumu, ar savu vērtību apzināšanos un tālāk popularizēšanu, taču ne jau plātoties, bet lepojoties, apliecinot savu inteliģentumu. Un par darbības moto izvēloties allaž mundrinošos, gan runājamos, gan dziedamos vārdus: “Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās”, ko kā vēlējumu izpildīja jauktais koris “Auce” Jāņa Zirņa vadībā.

Ar Auces novada domes piešķirtajiem Atzinības rakstiem šogad tika sveikti 5 novadnieki. Vaira Rapa saņēma Atzinības rakstu par godprātīgu un nesavtīgu darbu bērnu audzināšanā pirmsskolas izglītības iestādē. No 1973. gada pirmsskolas izglītības iestāde “Pīlādzītis” ir Vairas Rapas – skolotājas palīdzes - vienīgā darbavieta 46 gadus. Šajos garajos gados iestādē daudz kas ir mainījies, taču Vaira vienmēr palikusi uzticīga šai iestādei, kolektīvā vienmēr bijusi draudzīga un atsaucīga.  Viņas gādīgās rokas ir tās, ar kurām ne tikai tiek padarīti tiešie darba pienākumi, bet arī ar īstu mīlestību apčubināti mazie audzēkņi, norausta asariņa un pielikti spārni neskaitāmiem mazo bērnu sapņiem. Vairu var nosaukt par vecmāmiņu aucenieku ģimenēm trīs paaudzēs – auklējusi un audzinājusi mammas, bērnus un nu arī viņu mazbērnus.

Angela Siliņa tika godināta ar Atzinības rakstu par ilggadēju un pašaizliedzīgu savu darba pienākumu pildīšanu. Viss aktīvais darba mūžs Angelai ir pagājis, strādājot mācību un pētījumu saimniecībā “Vecauce” un pirmsskolas izglītības iestādē “Vecauce”. Zinoša, ar augstu atbildības sajūtu, labestīga un izpalīdzīga – tā varētu raksturot Angelu, turklāt viņa vienmēr ātri apgūst visus moderno tehnoloģiju knifus un programmas. Jebkurā brīdī viņa steigsies palīgā, ja kāds to lūgs, tāpēc viņas pašaizliedzīgais devums iestādē ir nenovērtējams.  Viņas grāmatvediskā precizitāte nenoliedzami ir ļoti būtiska iestādes darbībā.  Pēc sarežģītām  darbadienām Angelai vēl atliek laika rūpēties par savu māju un dārzu. Angela noteikti var būt paraugs citiem.

Ina Ante tika godināta par nesavtīgu ieguldījumu inovāciju ieviešanā un jaunās paaudzes audzināšanā Auces vidusskolā. Viņa darba gaitas Auces vidusskolā uzsākusi 1988. gadā kā matemātikas skolotāja. No 2006. gada sākusi strādāt par direktora vietnieci izglītības jomā. Skolotāja Ina Ante - stingra un prasīga - ir profesionāle savā jomā.  Skolotājas  vadītās matemātikas stundas ir jēgpilnas un, kā atzina kāda akreditācijas komisija, domāšanas paraugstundas. Skolēni ciena savu skolotāju par viņas prasmi iemācīt mācīties, būt atbildīgiem par saviem sasniegumiem. Pateicoties Inas Antes  prasmīgam, mērķtiecīgam un nesavtīgam darbam skolā, skolēnu sekmju līmenis ir uzlabojies un Auces vidusskola ir gatava pārmaiņām izglītības jomā.

Austra Nordena saņēma Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu pedagoģijā un jaunās paaudzes audzināšanā. Darba gaitas Auces vidusskolā Austra Nordena ir uzsākusi 1966. gadā, kur strādājusi līdz aiziešanai pensijā 2005. gadā. Skolotāja, mācot botāniku un zooloģiju pamatskolā, veidoja skolēnos interesi par apkārtējo dabu, vienlaikus audzinot mīlestību pret Latviju. Turpmākajos gados viņa strādājusi par sākumskolas skolotāju, bijusi sākumskolas metodiķe Auces vidusskolā. Par priekšzīmīgu darbu saņēmusi arī apbalvojumu “Teicamnieks izglītības darbā”. Skolotājas augstā atbildības sajūta, mīlestība pret bērniem, apziņa par nepieciešamību sniegt jaunajai paaudzei paraugu dažādās dzīves situācijās devusi iespēju daudziem skolēniem  kļūt par veiksmīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem.

Guntis Šēfers saņēma Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu novada attīstībā. Guntis nāk no mežsarga ģimenes, un tāds ir arī viņa patiesais aicinājums – mežs, kam atdota sirds un vairāk kā 35 darba gadi. Darba spars, neizsīkstoša enerģija un atbildības sajūta palīdzēja no mežsarga kļūt par izcilu mežzini, kuru augsti vērtēja visā Latvijā. Laikiem mainoties, arī Gunta dzīvi pārmaiņas nav saudzējušas un pēc Benkavas mežniecības reorganizācijas viņš ir sācis strādāt Auces novada pašvaldībā. Taču viņa entuziasms, darba spars un nenogurstošais cīnītāja gars nav zudis arī šobrīd un tas tiek likts lietā ikdienas darbā, lai rūpētos par saimnieciskas dabas jautājumiem novadā un tā izaugsmi. Prasīgs pret citiem un sevi – tie ir vārdi, kas visprecīzāk raksturo viņa darba stilu, kam pateicoties, tiek paveikts tas, kas citam var šķist nepaveicams. Uz viņu paļaujas, viņam tic, jo par viņu runā viņa darbi. Guntis Šēfers ir cilvēks, kuram pateicoties Auces novads ir kļuvis labāks.

Ritai Freidenfeldei tika piešķirts Goda diploms par ilggadēju un pašaizliedzīgu darbu veselības aprūpē un stikla skulptūra stilizēta novada ģerboņa – pasta raga – formā. Rita par ārsta palīgu pie Marutas Erniņas kā ģimenes ārsta un arodslimību ārsta praksē strādā kopš 1999. gada, taču viņas darba mūžs medicīnā aizsākās jau 1981. gadā pēc Rīgas 1. Medicīnas skolas beigšanas. Tālāk ceļš viņu atveda uz Īles feldšeru punktu, 30 gadi pavadīti Ātrās palīdzības dienestā, paralēli no 1992. gada strādājusi Lielauces feldšeru vecmāšu punktā un bija vienīgais medicīnas pakalpojumu sniedzējs Lielaucē. Lai arī no 1999. gada ir Marutas Erniņas ārsta palīgs, viņa tiek uzskatīta par vietējo “dakterīti”. Ritas attieksme pret iedzīvotāju lūgumiem tiešām ir kā ātrās palīdzības dakterim.  “Palīdzēt otram – tas taču ir tik vienkārši” - tāds ir viņas dzīves moto.  Gaidīta, mīlēta un vienmēr ar ieslēgtu tālruni, lai nepieciešamības gadījumā dotos palīgā - tāda ir Rita ikdienā.

Lilita Zāmele saņēma Goda diplomu par pašaizliedzīgu un ilggadēju ieguldījumu kultūras dzīves organizēšanā. Viņa kā kultūras darbiniece savu darba mūžu 28 gadu garumā ar sirdi un dvēseli veltījusi citu cilvēku brīvā laika aizpildīšanai. Lilitu pazīstam kā vienkāršu un sirsnīgu cilvēku, kurš ilgus gadus rūpējies par Auces un novada kultūras dzīvi, vēl arvien amatierteātra “Kopā” režisori. Šo gadu laikā viņas paspārnē izauklēti neskaitāmi pasākumi, novada amatiermākslas kolektīvu sniegumu redzējuši ne tikai novadā, bet arī ārpus tā. Lilita vienmēr uzskatījusi, ka kultūra bagātina cilvēku dzīvi. Visā, ko  darījusi, viņai piemita ārkārtīgi milzīgs cilvēcisks lielums – sirsnība, kas mijās ar lielu atbildības sajūtu, tāpēc nereti veikusi vairāku cilvēku darba pienākumus, būdama Kultūras centra direktore un verot logu uz kultūras dzīvi novadniekiem. 

Villijs Hadrians tika apbalvots ar Goda diplomu par nesavtīgu un ilggadēju palīdzības organizēšanu Auces novada iedzīvotājiem. Villijs ir cilvēks, kurš ar labdarības organizēšanu Auces novadā nodarbojas jau kopš 90. gadiem, pirms vēl Auces novads tika dibināts. Kungs dzīvo Vācijā, viņam šobrīd jau ir krietni virs 80 gadiem, taču vēl pirms pāris gadiem bija saorganizējis sūtījumu uz Auci. Viņa ieguldījums mēbeļu, medicīnas aprīkojuma un citu dažādu kravu nokomplektēšanā  Auces novada iedzīvotājiem naudas izteiksmē nemaz nav aprēķināms, vēl jo vairāk, viņš to darīja ar vislielāko atbildības sajūtu un vēlmi palīdzēt provinces iedzīvotājiem. Tas, kurš dara labu citam, vēl vairāk dara labu pašam sev - ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa, ka padarīts labs darbs, pati par sevi sniedz lielu prieku. Mēs neviens neesam tik bagāti, lai novērstu trūkumu vai visas nelaimes pasaulē, bet kopā mēs spējam to visu mazināt un dot kādam cerību un pārliecību, ka visas mūsu vajadzības un vēlmes tiks piepildītas, jo katram mērķim ir vajadzīga ne tikai ideja un uzņēmība to īstenot, bet arī finansējums, kas kopumā šajos garajos gados, kad Villijs nepagurstoši apmeklēja Auci, nogādājot galamērķī kārtējo kravu, ir sasniedzis iespaidīgus apmērus un palīdzējis neskaitāmiem Auces un Auces novada iedzīvotājiem. Pēc apbalvojuma saņemšanas Hadriana kungs uzrunāja svētku viesus ar uzrunu savā dzimtajā valodā, neslēpjot saviļņojumu par apbalvojumu un negaidīti pasniedzot Auces novada domes priekšsēdētājai Vijai Keršui piemiņas zīmi, kur attēlotas piecas baznīcas, kas simbolizē viņa dzimto pilsētu Soestu. 

Ar Auces novada domes priekšsēdētājas Pateicības rakstiem tika sveikta Elita Pole un Jānis Skudra. Elita Pole saņēma Pateicības rakstu par ilggadēju un atbildīgu savu darba pienākumu pildīšanu. Elita ir pirmsskolas izglītības iestādes “Vecauce” veļas mazgātāja, ar viņas rokām veļa tiek sagādāta arī pārējām Auces pirmsskolas izglītības iestādēm, taču viņas darbs nepavisam nav vienkāršs un mazsvarīgs, jo Elita savu darbu veic ar īpašu rūpību un mīlestību, lai neviena spilvendrāna nepaliktu bez kādas podziņas un lai mazie gulētāji justos ērti. Katrā sašūtajā vīlītē un piešūtajā podziņā tiek ielikts labo domu diedziņš, kas palīdzējis aizmigt simtiem mazo novadnieku, no kuriem daļa jau izauguši, taču Elitai vēl arvien pietiek spēka un rūpības. Viņa ir kā mazais, klusais veļas gariņš, kas visas drēbītes izgludina ar savu labestību, mīļumu un mieru.  

Jānis Skudra saņēma Pateicības rakstu par ilggadēju ieguldījumu kora dziedāšanas tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā. Viņš kora dziedāšanai veltījis 30 gadus un palicis uzticīgs jauktajam korim “Auce” no tā pašiem pirmsākumiem. Viņš vienmēr nopietni uztvēris visus mēģinājumus, tāpēc ir vislabākais piemērs tam, kā sadalīt savu laiku, lai trīs vakarus nedēļā veltītu dziedāšanai, jo nu jau kādu laiku ir pievienojies arī folkloras kopas “Līgotne” saimei. Jānis ir ne tikai apzinīgs un cītīgs kora dalībnieks, bet arī šī kolektīva dvēsele, kurš prot uzmundrināt, atrast labu vārdu un vienmēr piedalās visos kora pasākumos, nereti pārsteidzot koristus ar kādu cienastu no savas bišu saimes. Jānis Skudra – patriotiskākais kora mūzikas cienītājs un popularizētājs!

Ja vaicātu, ko vēlētos, ja varētu dzīvi sākt no sākuma, domājams, liela daļa cilvēku atbildētu: “Kaut nebūtu bijis karu, kaut nebūtu bijis pusgadsimta padomju okupācijas, kaut godīgie un strādīgie Auces ļaudis nebūtu aizvesti lopu vagonos uz austrumiem, kaut daļa, bailēs bēgdami, nebūtu devušies trimdā uz brīvo pasauli, no kurienes tagad daudziem atgriezties par vēlu." Bet, ja nebūtu šo zaudējumu, kāda šodien būtu mūsu Auce? Taču jāpiekrīt Verai Gribačai, kura reiz teikusi: “Bet laika un vēstures tecējumu ne apturēt, ne pagriezt atpakaļ. Var kavēties atmiņās un piedomāt pie nākotnes.”

Svinīgā sarīkojuma scenāriju veidoja Auces novada Kultūras centra direktore Rita Barona, viņa pati kopā ar Aldi Baronu arī vadīja šo Valsts svētku un “Aucei - 95” koncertuzvedumu, par muzikālajiem sveicieniem rūpējās jauktais koris “Auce” diriģenta Jāņa Zirņa vadībā, ģitāra, balss - Aivis Antonovs, kokle, gongs – Inga Rancāne.

Ikvienam no mums ir pamats lepoties ar savu pilsētu, novadu un valsti. Taču visvairāk mēs varam lepoties ar cilvēkiem. Mīlēsim savu ģimeni un draugus, cienīsim savus kaimiņus, darīsim savu darbu apzinīgi un centīgi, jo tieši tā mēs pierādīsim, ka tiešām esam īsteni latvieši un mīlam savu zemi!

G.Šēfere-Šteinberga
Sabiedrisko attiecību speciāliste
 
Rita Barona
Auces novada Kultūras centra direktore, scenārija autore
E.Kapšas foto

Valsts svētkiem un Auces 95 gadu jubilejai veltīts sarīkojums 18.11.2019. (Foto: E.Kapša)



Vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot vietnes apskati, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.